“Nav taču kritiski.” Lūk. Visa mūsu laulības būtība divos vārdos. Manas problēmas — tas ir “pagaidīsi”, viņa vēlmes — tas ir “aizies”. Es varu gaidīt. Es varu staigāt vecā mētelī. Es taču esmu stipra. Es taču esmu Dace
— Tu taču redzi, ka man grūti, bet tu nevari spilvenu pielabot. — Andra balss skanēja, it kā viņš notāram diktētu pēdējo gribu. Kaut gan elektroniskais tablo nodevīgi rādīja trīsdesmit septiņi komats divi.
Es klusējot sapurināju spilvenu. Ja vīrietim cipari uz ierīces pārsniedz trīsdesmit septiņus, pasaulei ir jāapstājas, putniem jāapklust, bet sievai jākļūst par klusu ēnu ar paplāti.
— Saldē, — viņš sūdzējās, uzvelkot vilnas zeķes, kuras es viņam uzadīju pagājušajā novembrī. — Dace, vai vista ir gatava? Man vajag kaut ko karstu.
— Vārās, Andri. Vēl desmit minūtes.
Es aizvēru durvis uz istabu, lai netraucētu vīru. Virtuvē smaržoja pēc vārītiem sīpoliem un bezgalīgas sievietes dežūras. Šī smarža mani piemeklēja pēdējos trīsdesmit gadus: sākumā bērnus, tad mammu, tagad vīru, kuram jebkura caurvējš pārvērtās par visaptverošu šovu. Pulkstenis rādīja 11:00, sestdiena. Aiz loga pelēks 2025. gada novembris, slapjš sniegs sitas logos. Tādā laikā gribas ietīties pledā ar grāmatu, nevis izkāst otro buljonu, lai “tauki nepeldētu”.
Atrastais kabatā
Koridorā pie pakaramā karājās viņa jaka — milzīgā, dūnu “Aļaska”, kas tika nopirkta pirms mēneša. Piedurkne bija notraipīta ar kaut ko baltu. Krīts? Kaļķis?
— Kaut reizi paskatītos, kur atbalstās, — es ierasti norūcu.
Jūs taču zināt šo automātisko žestu. Pirms iemest drēbi veļas mašīnā, mēs pārbaudām kabatas. Ne jau dēļ izspiegošanas — piecdesmit četru gadu vecumā meklēt noslēpumus ir muļķīgi, — bet lai neizmazgātu pasi, garāžas atslēgas vai aizmirstu banknoti.
Es iebāzu roku dziļajā sānu kabatā. Pirksti sataustīja cietu papīra piku. Izvilku. Izgludināju uz ceļgala. Tas bija čeks. Garš, satinies rullītī, uz kvalitatīva termo papīra.
«T/C Akaropole. Veikals “Ūdens Pasaule”. Laivas motors Yamaha 9.9…» Acs slīdēja lejup, uz kopējo summu. Cipari sāka dejot, veidojot neiedomājamu kombināciju. 1399,99
Es samirkšķināju acis. Varbūt brilles aizsvīda no virtuves tvaika? Nē. Apmaksa ar karti. Un datums. Es pietuvināju čeku pie pašas sejas.
15.11.2025. 18:45. Vakar.
Vakar vakarā, kad viņš atgriezās no darba, turēdamies un teica: “Dacīt, mani drebina, es, šķiet, saķēru kaut ko, nav spēka pat zābakus novilkt.” Es tad sabijos, skrēju pēc tējas ar avenēm.. Bet viņš, izrādās, stundu pirms tam bija stiepis trīsdesmit kilogramus smagu motoru. Bet pats nepatīkamākais pat nebija tas. Aukstums, vēl caururbjošāks par novembra vēju, sāka līst pār muguru. Es zināju šo summu. Es to krāju pusotru gadu.
Nočieptais smaids
Tie bija mani iekrājumi, ko es atliku, pārcēlu, cietu neērtības, jo “šobrīd nav laika”, “labosim sākumā mašīnu”, “vasarnīcai vajag jumtu”. Pirms nedēļas es izņēmu visus uzkrājumus no noguldījuma un ieliku skaidru naudu zilā aploksnē veļas skapī. Andris zināja. Mēs bijām vienojušies: pirmdien es eju iemaksāt avansu.
Es lēnām, kā sapnī, aizgāju uz guļamistabu, atvēru skapi, izņēmu kasti ar gultas veļu. Zilā aploksne tur gulēja. Tukša.
— Dace. — atskanēja no viesistabas. Balss bija kaprīza un prasīga. — Nu cik ilgi var gaidīt? Man kakls izžuvis. Vai tu mani esi aizmirsusi?
Es stāvēju guļamistabas vidū. Vienā rokā tukša aploksne, otrā — čeks par motoru. Iekšpusē kaut kas pārtrūka. Ziniet, nebija ne saucienu, ne emociju. Bija tāda sajūta, it kā izslēgtu slēdzi. Klikšķis — un klusums. Trīsdesmit gadus es biju “ērtā Dace”. Dace, kura sapratīs. Dace, kura pagaidīs. Dace, kura vēl gadu košļās uz vienu pusi, jo Andrim vajag vairāk — viņam makšķerēšana, viņam stress, viņam “vīriešu brālība”.
Viņš paņēma ne tikai naudu. Viņš paņēma manu pacietību. Un vēl guļ, tēlo vājumu, zinot, ka vakar iztērēja visu līdz pēdējam centam savai rotaļlietai.
— Da-a-ce. — vīra balss kļuva stiprāka. — Nes buljonu.
Serviss nav pieejams
Es atgriezos virtuvē. Uz plīts jautri burbuļoja katls. Zelta novārījums, caurspīdīgs kā dzintars, ar diļļu zariņu — tieši tāds, kā viņam garšo. Ideāla aprūpe. Es piegāju pie plīts. Paskatījos uz vārīto vistas stilbu, kas spiedās ārā no buljona. “Serviss uz laiku nav pieejams,” atskanēja galvā. Es izslēdzu gāzi. Paņēmu katlu aiz karstajiem rokturiem, pat nemeklējot cimdus — tas ir daudz stiprāks par uguni. Piegāju pie izlietnes.
Caurduris man nebija vajadzīgs. Es noliecu katlu, un zelta šķidrums, ko es vārīju divas stundas, ar burbuļošanu aiztraucās notekā. Vista ar blīvu skaņu iešļūca mitrajā izlietnē. Vārīti burkāni un sīpoli sekoja tai. Es ieslēdzu auksto ūdeni, nomazgājot sava darba pēdas.
— Dace, nu tu nāksi? — Andris jau sauca ar kairinājuma noti. — Es tagad celšos.
Es noslaucīju rokas. Paņēmu telefonu. Atvēru piegādes lietotni. Pirksts apstājās virs sadaļas “Pica”, bet es pārdomāju. Nē. Šodien nekāda mīkla. Es izvēlējos dārgāko japāņu virtuves restorānu mūsu rajonā. Suši. Zutis, lasis, ķemmīšgliemene, garneles, ikri.
Cena — 48.-
Nospiedu “Noformēt pasūtījumu”. Apmaksa no vīra kredītkartes, kas piesaistīta manam telefonam “saimniecībai”. Atnāca paziņojums: “Jūsu pasūtījums pieņemts. Kurjeru gaidiet pēc 40 minūtēm.” Es apsēdos pie virtuves galda, noliku priekšā čeku par motoru un piespiedu to ar smagu kristāla cukurtrauku.
— Dace?
— Eju, Andri, — es teicu klusi, bet tukšā dzīvoklī mana balss izklausījās negaidīti stingra.
Es nepaņēmu paplāti. Es nepaņēmu sīrupu. Es sakārtoju matus, uzmetu skatienu savam atspulgam tumšajā logā — nogurusi sieviete, kura pārāk ilgi bija laba, — un devos uz viesistabu.
Atklāta saruna
Andris gulēja uz muguras, ar roku aizsedzis acis, ar visu savu izskatu demonstrējot dziļas ciešanas. Izdzirdējis manus soļus, viņš pavēra vienu aci, gaidot redzēt krūzi.
— Nu beidzot, — viņš izdvesa. — Un kur ir buljons?
Es piegāju pie dīvāna, bet neapsēdos uz maliņas, kā parasti. Tā vietā es paņēmu krēslu, noliku to pretī, apsēdos un uzliku rokas uz ceļiem.
— Buljona nebūs, Andri.
Viņš pat novilka roku no sejas.
— Kā tas domāts? Es taču dzirdēju, kā tu grabināji traukus. Dace, nesāc.
— Buljons ir kanalizācijā, — mierīgi atbildēju es. — Kopā ar vistu.
Andris apsēdās. Lēnām, atbalstoties uz elkoņa, viņš uzlūkoja mani. Viņa acīs bija lasāma patiesa nesapratne: vai sieva pārkarsa pie plīts? Nogura?
— Tu… izlēji ēdienu? — viņš mēģināja sataustīt pamatu. — Tu nopietni?
— Tu Andri vienkārši esi viltīgs.
Es izņēmu no kabatas čeku un akurāti noliku to uz žurnālgaldiņa. Baltā papīra strēmele satinās rullītī. Andris paskatījās uz čeku. Tad uz mani. Tad atkal uz čeku. Es redzēju, kā viņš drudžaini meklē attaisnojumu.
— Ā… tas… Dace, es gribēju paskaidrot, — viņš nomurmināja, un viņa balss acumirklī atspirga.
— Tā bija izdevība. Salvim atlaide veikalā, tikai vienu dienu. Tāds motors, japāņu, tas tagad maksā reiz divi, bet es pa lēto dabūju! Tā taču ir investīcija.
— Investīcija? — es pārjautāju. — Aploksnē gulēja mani iekrājumi, Andri.
— Mēs tev visu izdarīsim. — viņš atmeta ar roku, un šis žests mani aizskāra stiprāk par vārdiem.
— Nu pagaidīsi vēl mēnesi vai divus, kas tur liels? Nav taču kritiski. Bet motors aizies. Tu vienkārši nesaproti no tehnikas.
“Nav taču kritiski.” Lūk. Visa mūsu laulības būtība divos vārdos. Manas problēmas — tas ir “pagaidīsi”, viņa vēlmes — tas ir “aizies”. Es varu gaidīt. Es varu staigāt vecā mētelī. Es taču esmu stipra. Es taču esmu Dace. Pie durvīm zvanīja.
— Kas tas vēl ir? — vīrs satraucās.
— Tās ir manas pusdienas, — es teicu, ceļoties.
Nepaklausības svētki
Es ienesu istabā apjomīgu papīra paciņu. Zivs, ingvera un sojas mērces aromāts piepildīja istabu, pārtraucot zāļu smaržu. Es izsaiņoju kastes tieši uz žurnāl galdiņa, atstumjot viņa termometru. Pārlauzu koka irbulīšus. Klikšķis.
— Dace, ko tu dari? — Andris skatījās uz ēdienu kaudzi ar bailēm un izsalkušu skaudību. — Tu pasūtīji piegādi? Par 48, vai kā?
— Nē, tikai par 50. No tavas kartes.
Es paņēmu gabaliņu, dāsni iemērcu to mērcē un ieliku mutē. Garšīgi. Neticami garšīgi. Un pilnīgi vienalga, ka košļāt man nav pārāk ērti. Es izbaudīju katru kustību.
— A man? — Andris norija siekalas. — Es arī gribu ēst. Es neesmu ēdis diennakti.
— Tev nedrīkst, — es sakošļāju un paņēmu nākamo gabalu. — Tev vajag buljonu.
— Tad dod buljonu.
— Es to izlēju. Tu, šķiet, aizmirsi? Bet jaunu izvārīsi pats.
— Es? Es tik tikko ceļos.
— Andri, — es paskatījos viņam acīs. Mierīgi.
— Vakar 18:45 tu biji pietiekami žirgts, lai nestu sev līdzi trīsdesmit kilogramus smagu motoru. Tu uznesi to uz ceturto stāvu bez lifta. Tātad katlu ar ūdeni tu noteikti pacelsi.
Viņš atvēra muti, lai iebilstu, bet apklusa. Datums un laiks uz čeka atņēma viņam tiesības uz izrādi.
— Tu… tu domā tikai par sevi, — viņš nošņācās. — Es taču cenšos ģimenes labā. Laiva — tās ir zivis, tā ir atpūta…
— Tavas ģimenes labā, Andri. Kurā esi tikai tu un tavas vēlmes. Bet manā ģimenē šodien ir brīvdiena.
Es ieslēdzu telefonā audio grāmatu, ieliku austiņas un turpināju pusdienot. Japāņu gardumi kusa mutē. Es nedzirdēju, ko viņš tur teica. Es redzēju tikai to, kā viņš, sarkans no sašutuma, piecēlās no dīvāna. Piecēlās mundri, bez vaidēšanas. Spēki atgriezās pie viņa acumirklī, tiklīdz viņš saprata: skatītāju zālē vairs nav, un apkalpošana ir beigusies.
Andris minūti mīņājās, skatoties, kā es ēdu. Pēc tam strauji pagriezās un aizgāja uz virtuvi. Pēc minūtes es dzirdēju katlu dārdoņu un ledusskapja durvju atvēršanos. Viņš meklēja pelmeņus.
Dzīve baudai
Es apēdu savu setu. Ne visu, protams, bet tas bija tik garšīgi un pašai nekas nebija jādara un jāmaksā nebija. Savācu tukšās kastes, izmetu tās. Andris sēdēja virtuvē virs šķīvja. Viņš ēda klusi. Ieraugot mani, novērsās pret logu.
— Rīt dalīsim mantu, — es teicu. Tas izskanēja tik viegli, it kā es piedāvātu iedzert tēju.
Viņš sastinga ar dakšu pie mutes.
— Motora dēļ? Tu nopietni? Dace, nu nesāc. Nu sasteidzu. Es atdošu naudu, kaut ko pārdošu…
— Ne motora dēļ, Andri. Un ne naudas dēļ.
Es piegāju pie loga un nostājos blakus, skatoties uz slapjo sniegu.
— Bet tādēļ, ka tu izlēmi, ka mana vēlme, kam tik ilgi krāju ir nieks, bet tava rotaļlieta — tā ir dzīve. Esmu nogurusi būt ērta, Andri. Es gribu būt sieviete, par kuru domā. Vai vismaz sieviete, kuru nemāna.
— Kam tu šo teātri taisi piecdesmit četru gadu vecumā? — viņš nomurmināja, bet balsī vairs nebija iepriekšējās pārliecības. Tikai bailes no cilvēka, kurš pēkšņi sapratis, ka ierastais komforts pazūd.
— Sev, — atbildēju es.
Es aizgāju uz guļamistabu sakravāt mantas. Ne visas, tikai pašu nepieciešamāko uz pirmo laiku. Pagaidām padzīvošu pie māsas. A motors… motors lai silda viņu aukstās naktīs. Saka, Yamaha strādā bez atteikumiem. Lai tad tas viņam gatavo arī vakariņas. Un jūs, meitenes, pārbaudiet kabatas pirms mazgāšanas. Dažreiz tur var atrast ne tikai aizmirstu sīknaudu, bet arī iemeslu sākt visu no jauna. Un ja atrodat čeku dvēseles sirdsapziņas vietā — nevāriet buljonu. Pasūtiet sev svētkus. Jūs to esat pelnījušas.
A jūs kādreiz esat atradušas pie vīra pirkumus, par kuriem nezinājāt? Kā reaģējāt — piedevāt vai rīkojāt sūdzību izskatīšanu?
